Grantu konkursa vadlīnijas

Austrālijas praksē viss ir vienā dokumentā. Grantu konkursa vadlīnijās ir norādīts, kas var pieteikties, kas tiek un kas netiek finansēts, cik daudz naudas ir pieejams, kādi ir vērtēšanas kritēriji un to svars, kā tiek pieņemti lēmumi un ko prasīs līgums. Ja atbildes uz jautājumu tur nav, tās parasti nav nekur.

Šī ir patiešām citāda informācijas uzbūve nekā Eiropā, kur tēmas apraksts norāda uz darba programmu, tā (uz vispārīgajiem pielikumiem, bet tie) uz granta līguma paraugu. Austrālijas pieteikuma iesniedzējs lasa vienu dokumentu; Eiropas pieteikuma iesniedzējs saliek kopā četrus.

Vadlīnijās norādītie vērtēšanas kritēriji ir tie paši, pēc kuriem vērtētāji piešķir punktus, tādā pašā secībā un ar tādu pašu svaru. Pieteikuma strukturēšana pēc tiem nav stila izvēle, vērtētāji tos izskata pēc kārtas, un argumentam, kas ievietots citur, var nebūt lauka, kurā to novērtēt.

Eiropas pieteikuma iesniedzēji tās izlasa pavirši, jo tās izskatās pēc kopsavilkuma. Tās nav kopsavilkums: tās ir saistošais dokuments, un saskaņā ar Commonwealth noteikumiem tās institūcijai ir saistošas.

Vispirms izlasiet atbilstības sadaļu un sarakstu “ko mēs nefinansējam”. Austrālijas vadlīnijas par izņēmumiem ir neparasti skaidras, un šos izņēmumus piemēro burtiski, nevis interpretē plaši.